Pilsētas arhitektūra ataino vēsturi.

Arhitekts ir mākslinieks, biznesmenis un psihologs reizē. Tas ir cilvēks, kas redz plašāk un spēj izcelt, notušēt, uzlabot ainavu, ēkas, vidi. Arhitekta pamatuzdevums dažādu ēku projektēšana. Tas sevī ietver dzīvojamo māju, komerciālo un ražošanas būvju celtniecību, interjera dizainu. Arhitekts iesaistās visos ēkas projektēšanas posmos – sākot ar ideju, izstrādi, būvniecību un beidzot ar ēkas nodošanu ekspluatācijā.

 

Daudzpusīgā arhitektūra.

Arhitektam ir spējas un empātija, lai ļoti precīzi uztvertu klienta vēlmes un atbilstoši tās realizētu. Ir jābūt psihologam, lai uztvertu sajūtas, vajadzības, mērķus, fantāzijas un to visu savietotu kopā ar realitāti. Sevišķi nozīmīgs arhitekta darbs ir pilsētā, kur no vienas ēkas var būt atkarīga visas kopējās ainavas vīzija.

 

Vizuāli funkcionālais.

Arhitektūra sastāv no divām daļām, kas savā starpā nepārtraukti korelē. Pirmā daļa ir ēkas dizaina vizuālais risinājums, kad ņemot vērā un izprotot pasūtītāja intereses top skice. Otrā daļa, savukārt, ir funkcionālais risinājums un tieša profesionālā un ētiskā atbildība par būvkonstrukcijām, inženierrisinājumiem. Pēc idejas un skiču prezentēšanas, arhitekti uzsāk darbu pie projekta gatavošanas.

 

Pilsētas arhitektūras vēsture.

Sevišķi nozīmīga ir pilsētas arhitektūra. Tā ir ļoti urbanizēta vide, kurā satiekas vairāku gadsimtu tradīcijas, stili un risinājumi. Pievienojot kaut ko no sevis, jābūt pārliecībai, ka jaunā ēka iekļausies kopējā ainavā, to papildinās un dabiski sakļausies. Reti aizdomājamies par to, cik daudzslāņaina ir Rīga laikmetu griežos.

 

Rīgas pilsētas arhitektūra sākās ar Rīgas mūri – būvi, kas rotā pilsētu jau no 13. gs., un bez kuras tajā laikā pilsēta nebija iedomājama. Tolaik mūris pildīja tikai funkcionālas prasības, pasargājot pilsētu no iebrucējiem. Tieši ar šo laiku saistāmi arī izcilie pieminekļi Rīgas doms, Rīgas bīskapa pils jeb Jāņa sēta, Zobenbrāļu ordeņa pils tagadējās Konventa sētas rajonā.

 

16.gs. Rīgā ēku bija salīdzoši maz. Mūris vairs nebija nepieciešams, jo to varēja sagraut ar lielgabaliem. Dzīvojamās ēkas galvenokārt tika celtas no mūra. Savukārt jau 17.gs. sākās aktīva bagāto tirgotāju māju celtniecība, piemēram, Reiterna nams.

 

18.gs. Rīgā vairs neturēja lopus un mājas tika būtiski paplašinātas. Radās vannasistabas, viesistabas. Gan sabiedriskās ēkas, gan dzīvojamās mājas būvēja no ķieģeļiem un tās labi iekļāvās ainavā. 19. gs. Rīgā ienāca jūgendstils. Šajā laika posmā pilsētā arī sāka iezīmēties sabiedriskās ēkas, piemēram, pašreizējais Saeimas nams. 20.gs. ienesa daudzas izmaiņas – funkcionālismu, pēckara stilu.

 

Kādu stāstu stāstīs 21.gs.?! To pašlaik raksta mūsdienu arhitekti ar saviem risinājumiem. Cik paliekoši tie būs nākošajām paaudzēm, to rādīs laiks.